Ieviņa ermoņika

Ieviņa tipa ermoņikas jeb ieviņas ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku (jeb harmoniku) veids, kas 20. gs. pirmajā pusē bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Tā īpašo vietu reģiona kultūras tradīcijās raksturo tas, ka šajā reģionā praktiski nebija sastopami citu tipu instrumenti un šādas konstrukcijas instrumenti praktiski nav sastopami citur. Ieviņām ir tembrāli ļoti bagātīga, kupla skaņa. Instrumentus būvēja vietējie meistari, tiem visai arhaiska uzbūve ar plēšām, kas līmētas uz koka rāmīšiem, kā arī īpašs pavadījuma klaviatūras mehānisms, kas atļauj ļoti vienkārši spēlēt pavadījumu plašā akordu salikumā. Instrumentam ir neparasti krāšņs ārējais izskats ar krāsainām ziedu motīvu uzlīmēm, dekoratīviem reģistru slēdžiem un lielu daudzumu dekoratīvu metāla rotājumu.


Ieviņas iekļaujas visās ierastajās muzicēšanas situācijās – privātā sadzīvē, spēlējot sev vai ģimenes locekļiem par prieku, tai skaitā spēlējot arī pavadījumu dziesmām, gan arī spēlējot publiskās situācijās gan solo, gan kopā ar citiem kapelas instrumentiem (vijolēm, mandolīnu, cītaru, basi) deju mūzikas pasākumos, kāzās, iesvētībās un citos ģimenes godos, tirgos, talkās un teātra izrādēs. 20. gs. otrajā pusē, mainoties kultūrvidei, ieviņas paliek vairāk mājas muzicēšanas rīks vai iekļaujas lauku kapelu koncertdarbībā.


Instrumenta spēle nav ļoti sarežģīta, vairums tradīcijas mantinieku to ir apguvuši paši, vērojot citu muzikantu spēli un mēģinot izspēlēt pazīstamas meldijas. Mūsdienās spēles apguvējiem lielākās grūtības sagādā nelineārais skaņu izkārtojums – līdzīgi kā citiem bisonorajiem plēšu instrumentiem, visu diatonisko skaņurindu var izspēlēt, mainot plēšu kustības virzienu. Mūsdienu spēles apguves interesenti parasti ir saistīti ar folkloras kustību, viņi pamatā apgūst folkloras deju – danču – melodijas. Parastā instrumenta spēles situācija mūsdienās  gan vecākās paaudzes, gan jaunajiem spēlmaņiem ir koncertpriekšnesums. 


Pirmās ermoņikas Latvijas teritorijā tika ievestas 19. gs. 40. gados no Vācijas un Austrijas, un savu unikālo īpašību dēļ – tas ir viegls, skanīgs, ērts, viegli pārnēsājams un viegli apgūstams instruments – ātri kļuva par vienu no svarīgākajiem deju mūzikas instrumentiem latviešu zemnieku un pilsētnieku vidē. 19. gs. beigās Latvijas teritorijā bija pazīstamas dažāda tipa ermoņikas, starp tām arī Vācijā tajā laikā populārās ērģeļermoņikas – instruments ar daudziem reģistru pārslēgiem un bagātu tembrālo skanējumu, kas rodas no daudzām vienlaicīgi skanošām mēlītēm. Tieši pēc šo instrumentu parauga Vidzemes meistari sāka izgatavot paši savas ermoņikas, mācoties šo prasmi viens no otra. 20. gs. sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš, no kā, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu ieviņas. Bet viņš nebija vienīgais – Rīgā un Vidzemes lielākajās pilsētās darbojās daudzi citi profesionāli instrumentu izgatavotāji. Šobrīd ir iegūtas ziņas par vismaz 10 meistariem. Diezgan izplatīta prakse bijusi arī muzikantiem pašiem izgatavot savus instrumentus.
Ieviņas 20. gs. pirmajā pusē bija neaizstājams deju mūzikas instruments visā Vidzemē. Tās spēlēja gan solo, gan ansamblī – visbiežāk kopā ar vienu vai divām vijolēm, cītaru un bungām. Sava krāšņā izskata un palielās cenas dēļ ieviņas bija arī simbolisks apliecinājums spēlētāja turībai – pretstatā vijolēm, ko varēja iegādāties arī mazāk turīgie sabiedrības slāņi. 
20. gs. otrajā pusē ieviņu vietu publiskos pasākumos sāka aizņemt taustiņu akordeoni un vēlāk – ģitāras un sintezatori. Tā iemesli bija, protams, populārās mūzikas modes tendenču maiņas, arī oficiālās kultūras visai noraidošā attieksme, kā arī instrumentu meistaru trūkums. Tomēr muzikanti, kas bērnībā apguvuši un spēlējuši ieviņas, tās turpināja spēlēt privātās situācijās un atsevišķos gadījumos arī pusprofesionāli muzicējošos ansambļos. 

Mūsdienās ieviņām ir pievienojusies jauna – kultūridentitātes – loma. Ieviņas tiek lietotas, lai simbolizētu latviešu tautas mūziku gan filmās, gan attēlos uz grāmatu un mūzikas disku vāciņiem, gan arī pasākumu afišās, kaut arī paši instrumenti tajos netiek spēlēti un to skaņa nav dzirdama. Lielākas un mazākas slavenības labprāt fotografējas ar senajiem instrumentiem. Dažreiz ieviņas izmanto arī tautiska interjera radīšanai privātmājās, krogos un sabiedriskās iestādēs. Arī muzikanti, kas spēlē ieviņas, nereti tās izmanto nevis kā pamatinstrumentu mūzikas priekšnesumam, bet kā īpašu priekšnesuma elementu – unikālās tradīcijas demonstrējumu.

Kontakti

Sandra Lipska

tālr. 26162146

sandra.lipska@inbox.lv

Ilmārs Pumpurs

tālr. 29138299

ilmars.pumpurs@inbox.lv