Attīstoties sadzīves muzicēšanai un mūzikas kultūrai, 19.gs otrajā pusē Latvijas kultūrvidē parādās aizvien vairāk profesionāli izgatavotu, importētu instrumentu. Daļa no tiem iekļaujas esošajās tradīcijās, papildinot vai nomainot senākos mūzikas rīkus. Šajos procesos 19.gs pēdējās desmitgadēs, saplūstot aizgūto bezgrifa cītaru konstrukcijai ar senākajām kokļu izgatavošanas un spēles tradīcijām, izveidojas kāds jauns savdabīgs instruments – caurspēlējamā cītara (igauņu rahvakannel).

 

Līdz 20. gadsimta sākumam jaunais instruments fiksējams Igaunijā, Ziemeļvizemē un ziemeļu un centrālajā Latgalē. Instrumenta forma visā izplatības areālā ir līdzīga, tomēr ir atšķirības stīgu izvietojumā, kas saistītas ar atšķirīgām spēles tehnikām. Latvijas teritorijā izplatītākais ir ar trīs akordu vai basu (T,D,S) stīgu grupām un apmēram 18 dubultām vai trīskāršām oktāvās skaņotām melodijas stīgām. Instruments ir ticis spēlēts gan kā soloinstruments muzicējot mājās, gan kā kapelas instruments, kopā ar ermoņiku, vijolēm un citiem tradicionālajiem 20. gadsimta pirmās puses stīgu kapelas instrumentiem. Aprakstāmajai spēles tradīcijai ir raksturīga pavadījuma akordu veidošana, ar pirkstiem nosedzot neakorda stīgas (līdzīgi etnogrāfiskās kokles spēlei) un melodijas spēle ar kreisās rokas īkšķi. Līdzīga spēles tehnika ir lietota Dienvidaustrumu Igaunijā, nelielā teritorijā gar Peipusa ezeru. 

Caurspēlējamās cītaras repertuārs ir sadzīves mūzika – dejas un dziesmu melodijas. Liecības par caurspēlējamās cītaras lietošanu ir droši fiksējamas kopš 19. – 20. gadsimta mijas, visā izplatības teritorijā aktīvi būvēta un spēlēta līdz 20. gadsimta 40. gadiem, no 50. gadiem vērojams pakāpenisks tradīcijas apsīkums.

​

Līdz mūsdienām tradīcija g.k. pasīvā veidā ir saglabājusies Ziemeļlatgalē, Balvu un Viļakas novados, kur instruments aktīvi ir spēlēts vēl līdz 70. -80. gadiem. Šajā teritorijā no pēdējiem nedaudzajiem spēles pratējiem arī ir dokumentēta spēles tehnika un repertuārs. Tomēr, neraugoties uz vietējās sabiedrības zināšanām par šo tradīciju un tās vērtības apziņu, spēles prasmes tālāknodošana agrākajā izplatības reģionā vairs nenotiek. Šobrīd, pateicoties biedrības “Skaņumāja” aktivitātēm vairāki interesenti ir apguvuši instrumenta izgatavošanas prasmi, kā arī ir apmācīti vairāki instrumenta spēlmaņi, kas spēj nodrošināt aprakstāmās prasmes saglabāšanu.