Dūru cītara ir paprāvs, robusta izskata instruments – plakana taisnstūrveida kaste ar atvāžamu vāku (retāk bez vāka), zem kura izvietotas akordos skaņotu stīgu grupas. Visbiežāk cītarai ir septiņi akordi (retāk 5-6, bet iespējams no 3 līdz par 12), kas skaņoti mažorā. No mūzikas terminoloģijā pieņemtā mažora akorda apzīmējuma dur arī cēlies instrumenta nosaukums.

Ārkārtīgi vienkārši spēlējamo instrumentu dziesmu mīļotāji labprāt izraudzījās dziesmu pavadījuma spēlēšanai. Tomēr visnozīmīgākā ir cītaras vieta muzikantu kapelā kopā ar vienu melodijas instrumentu, mūsdienās parasti akordeonu, vai ar ansambli, ko veido akordeons vai ermoņikas, viena vai vairākas vijoles, mandolīnas, basa, un citi instrumenti. Dūru cītaras bagātais, kuplais skanējums lieliski papildina un izceļ melodijas instrumentus. Tās spēcīgā skaņa  ir ļāvusi tai saglabāt nozīmi ansambļa skanējumā, senāko ermoņiku vietā iekļaujoties daudz skaļākajam klaviertaustiņu akordeonam un pat pūšamajiem instrumentiem.  Lai nodrošinātu pilnvērtīgu kapelas skanējumu katrā muzicēšanas reizē, kapelas līderis, parasti kāda soloinstrumenta spēlētājs, nereti tur īpašumā cītaru, kuras spēlētājs tiek pieaicināts pēc vajadzības. 

 

Dūru cītaras īpašais, tautas jeb tradicionālā instrumenta statuss sāka veidoties 20. gadsimta vidū, kad tā bija guvusi ievērojamu izplatību un to jau bija lietojušas vairākas muzikantu paaudzes. Šajā laikā instruments ieguva papildu nozīmi kā latviskā muzicēšanas stila raksturīgs, būtisks elements. Pamazām mainoties aktuālās populārās mūzikas instrumentu sastāviem, cītaras spēle tiek turpināta t.s. lauku kapelās, kas turpina muzicēt tradicionālā pārmantotā manierē (vai to atdarina), un tautas mūzikas ansambļos, kuru repertuāru veido tautas mūzikas apdares. Tāpat to bieži izmanto arī muzicējošās folkloras kopas, tajā skaitā tradicionālo deju jeb danču pavadījumam. Līdzās tam, cītaras spēle dažkārt dzirdama privātos ģimeņu godos, atsevišķas kapelas, kuru sastāvā tiek spēlēta arī cītara, veiksmīgi iekļaujas mūsdienu populārās mūzikas norisēs – koncertē, piedalās TV šovos un dziesmu aptaujās (Kapela Jūlijs, Hāgenskalna muzikanti, Andrejs un draugi, Igauņu ģimene u.c.). 

Dūru cītaras spēles prasmes tiek pārmantotas vairākos veidos. Pirmkārt, interešu grupās – muzicējošajos kolektīvos, kur jauni interesenti to apgūst no esošajiem spēlētājiem. Otrkārt, dažādos kursos, meistarklasēs tradicionālo instrumentu spēles interesentiem. Daudz retāk, bet joprojām ir iespējama instrumenta spēles prasmes apguve ģimenē, kur to spēlē kāds no vecākajiem ģimenes locekļiem.

​

Unikālās konstrukcijas instrumentu izgatavošanu kopš tā izveidošanas 20. gs. 20. gados, pilnībā ir nodrošinājuši vietējie meistari. Kvalitatīva, skanīga, lietošanā ērta un izturīga instrumenta izgatavošanai, līdzās labām amatnieka prasmēm meistaram ir jāpārzina instrumenta uzbūves un izgatavošanas procesa īpatnības – amata noslēpumi. Darba zīmējumi, skaņojuma shēmas ar norādītiem stīgu kalibriem, kā arī praktiskās zināšanas par materiālu sagatavošanu un ieguvi varēja tikt nodotas no meistara meistaram. Šobrīd darbojošies instrumentu meistari – Gunārs Igaunis, Valters Reiznieks, Ilmārs Pumpurs – amata prasmes ir apguvuši, pētot veco instrumentu konstrukcijas, kā arī ievācot ziņas no literatūras un vecākās paaudzes instrumentu izgatavotājiem, paredzams, ka turpmāk ir iespējama arī amata pārmantošana māceklības ceļā vai īpašos mācību pasākumos.